Chocolate Oud

NOTIS

• SKAISTS KAFIJAS, TABAKAS UN VETIVĒRIJAS TRIO, KAS PĀRKLĀTS AR MUSKUSU

• SAUSS, GAISĪGS UN NETICAMI IZSMALCINĀTS

• ROZE ATVĒRAS KĀ MAIGĀ MŪZA SKARBU RŪGTO NOŠU PRIEKŠĀ

PARFIMĒRS: Giuseppe Imprezzabile

AROMĀTA PIETEIKUMS NO RAŽOTĀJA

Mazā dziesmiņa stāsta par laika ritējumu, kas, šķiet, nebeidzas, par laiku, kas maina mūs pašus. Šīs smaržas mums jautā, vai laiks ir īsts vai iedomāts un ko mūsu metamorfoze nesīs nākotnē. Tā ir autobiogrāfiskā Metamorfozes cikla pirmā nodaļa, ko Meo radīja savas studijas vientulībā.

Mazais dziesmu dzejolis:

Un mēs esam maza dziesmiņa,
kur pasaule jau ir kritusi
Un mēs esam maza dziesmiņa,
Veidota no atmiņām un šūpuļdziesmām.

Vai atceries, kad stikla lodēs krita sniegs un laiks bija dzīvs?
Par visiem rītiem, kad ienācām mūsu pasaulē, kas veidota no soļiem un plaisām.

Un mēs esam maza dziesmiņa,
kur vairs nepietiek ar smaidu, lai turpinātu raudāt.
Vai atceries, kad atvērti lietussargi ieķērās cirtā?
Un skatieni pazuda tās upes krastos?
Mūsu esamības melnbaltie attēli.

Un mēs esam maza dziesmiņa,
sniegs vairs nekrīt stikla lodītēs,
neviens vairs nesatricina sniega vētru,
viss ir iekritis tālās līdzjūtības tukšumā

Un mēs esam maza dziesmiņa,
tālu no mana un tava laika...

“Šī mazā dziesma ir kļuvusi par manu mantru, manu atmiņu, par pirmo soli manā metamorfozē. Tagad gaidu, kad kaut kas notiks, kā tāds rituāls ar savu abrakadabru, mazā dziesmiņa mani pavada, pavada manā vientulībā, gaidot, kad kaut kas mainīsies un pārvērtīsies.
Cilvēka vientulība iziet cauri skaņai, kas viņu pavada viņa domās, interpretācijā, ko viņš izdara ar savu dzīvi, caur mazu dziesmiņu bezgalīgi atkārtotu, kas skan klusumā, smaržā. Cilvēks savā patvērumā, laiks iet un nespēj atdalīt viņa ciešo saikni ar šo dzīves telpu, mūžīgi gaidot.