DRYAD

NOTIS

• SILTS, DRAUDZĪGS UN BRĪNIŠĶĪGS ŠIPRS

• ZAĻŠ UN AROMĀTISKS

• ABSOLŪTI APBUROŠS

PARFIMĒRS: Liz Moores

AROMĀTA PIETEIKUMS NO RAŽOTĀJA

Kad dzīvīgais smaragds galbanum mijas ar izsmalcināto bergamotes miesīgumu, sākas Driādas nomadu klejojumi.

Zem nefrīta baldahīniem saldi zaļoksnā Narcise ligzdo ar zeltīto Žonkīlu. Aprikožu un ciedra ēnas mirdzošos zaļumus pārvērš maigā zelta mirdzumā.

Benzoīna okera saknēs iezemētā reibinošā ozola sūna savijas ar dziļām vetivērijas nokrāsām.

Un pašā sirdī costus gludā āda aicina jūs dziļāk mežā...

PARFIMĒRES IEDVESMA

"Nostājos klusumā. Es neizrunāju nevienu vārdu, bet manas skropstas tekoši spīd putnu valodā. Mani pirkstu gali nomāc ziedu mirdzuma patosu, un mana āda, kas iemērta saules staros, plūst kopā ar faunu. Steigas klusums nozog vēja skaņas. Vai manas mēles smagums bieži zēlojas? Vai vetivērijas pelni nogūluši manās plaušās? Mežā manas sajūtas dzied bez vārdiem. Skaņa nav nepieciešama, lai runātu no iekšienes. Es piespiežu maigo miesu pie koka mizas zeltītajā pievakares krēslā, lai ieelpotu smago Satīra muskusa nokrāsu. Mans ķermenis pietūkst ar ozola sakni un sēklu. Mūsu vēnas un dzīslas viegli savijas kopā un stāsts izklīst mūsu lapu šalkoņā, Tu pieliec ausi pie mūsu krūtīm un klausies koku čukstus. Mēs neaugam ne jūsu rīklē, ne jūsu mutē, ne jūsu zobos. Mēs velkam krāsainas svītras, lai apžilbinātu. Kad Tavas acis aizveras reibinošajā koku haosā un smagi sāp atrastais krāsu spektrs, es Tevi turēšu cieši. Ignorē sitienus un pieklusini skaņas. Zem Taviem plakstiņiem esošās tumsas paceļas piemirkusī meža grīda.  Lavanda mierina Tavu dilstošo skatu. Mūsu ķermeņa sulas iemiesotās smaržas dvēsele paceļas virs ozola stumbra, ievīta zīdainā sudraba gaismā. Es piespiežu mīkstu aprikozes apvalku pie Tavām lūpām. Tā saldums nesader ar narcises rūgtumu.  Atgāzis galvu, apburts Tu ievelc savu pirmo elpu, ar pieskārienu es Tevi vadu, bez redzes un skaņas ar zeltītu rasu atveras katra Tavas ādas pora un mežs tajās iesūcas iekšā. Es skatos uz smaragdzaļo un miklo sūnu, kas izdzīvo saulē. Es ķeru nobriedušās, zeltītās lapas, kas krīt no katra zara. Es mirdzu no rudens līdz vasarai, no ziemas līdz pavasarim.  Sezonu maiņa rit kopā ar sauli. Katra krāsa atstāj ziedlapas nospiedumu uz Tavām krūtīm; tās ir nosmērētas ar vilka asinīm un brieža slideno mēli. Rozes ložņā man ap potītēm, bergamote zied, salvija aizmiglo Tevi ar plūstošiem dūmiem, un te, savā kokā es skatos, kā Tu mosties. Es neslēpjos aiz stumbra vai celma. Tāpēc dejo ar Driādām, malko visu, ko esi paņēmis; krīti kurls un akls un piedzēries pērļu ielejā. Maigi čuksti bez vārdiem, Tava izelpa uz mana kakla. Kas ir vārdi mežonīgajā dabā? Aiztaupi savu žēlošanos, es vērpju balsis un dziedu ar smaržas spēku. Mans pieskāriens paceļ Tevi dabas patiesajos augstumos un katru vārdu es izrunāju ar zemes smaržu.